Lai palīdzētu Aivim Čubaram, varat ziedot uz viņa kontu nr. LV61HABA0551012962096. Aivja tālrunis – 26138977, personas kods 070976-11870.
Aivja dzīves stāstu varat lasīt laikrasta Sestdiena rakstā:
Negrib iznīkt dzīvs
Ieva Alberte
Pirms 12 gadiem Aivis Čubars (29) metās nezināmā dīķī veldzēties un kļuva
invalīds uz mūžu. Patlaban viņš izmisīgi meklē kopēju — ja radīsies
izgulējumi, Aivis savām acīm redzēs, kā viņš lēnām iznīkst
Pirms divpadsmit gadiem nāvei nepaveicās — zārka vietā Aivi Čubaru viņa
ielika gultā uz mūžu. Tagad nāve viņu vēro otrreiz. Nākammēnes Aivim nebūs
kopējas, kura atteicās strādāt niecīgās samaksas dēļ. Aivja mammai pēkšņi
atklāja smagu kaulu slimību, un piektajā stāvā viņa uzkāpt nevar.
Paralizēto Aivi vajag ik pa divām stundām pagrozīt, lai nerastos
izgulējumi. Dažbrīd viņam šķiet, ka, pirms 12 gadiem lecot peldēties,
labāk būtu bijis nomirt.
Mannā ar ievārījumu
Jaunjelgavas daudzdzīvokļu mājas pagalmā, karstuma nogurdināti, vaļojas
iemītnieki. Ir tik karsts, ka pa muguru tek sviedru straumītes un,
pagrozot kaklu, kož mati. Bezvējš. Kāpņu telpā kāds grīļīgs vīrs cenšas
turēties pie palodzes. Kāpjot uz piekto stāvu pie Aivja, gaisa kļūst
aizvien mazāk. Durvis atver smaidīga meitene Gunita, Aivja draudzene.
Aivis izskatās savārdzis. Ķermenis trausls, balss lēna, seja bāla. Šovasar
svaigā gaisā viņš bijis trīs reizes. Aivis nejūtas īsti labi, jo uzkāpusi
temperatūra. Vienistabas dzīvoklī griežas ventilators, sekcijā perfekta
kārtība — apsveikumu kartītes ar veselības vēlējumiem un mīkstie zvēriņi
cits pie cita rindā, ierāmētas fotogrāfijas.
"Tāds nu es esmu," viņš pasmejas par sevi un noplāta rokas. Acu kontakts
pazūd, jo Aivis noskata kādu punktu istabas sienā un bez vaicāšanas sāk
stāstīt. "Pirms peldēšanas nemēdzu slapināties, vienmēr gāju ūdenī droši.
Lēcu lastočkā, bombočkā. Visādi. Kādā augusta dienā ar draudzeni aizbraucu
ciemos pie draugiem uz Seci Aizkraukles rajonā. Laiks bija baigi karsts,
tāds pats kā tagad." Aivis pamāj ar galvu uz logu un nosaka, ka laikam jau
šādā laikā labāk sēdēt iekšā. Todien viņš ar draudzeni gribēja
atveldzēties. Pa ceļam uz mežu, kur bija iecerēts sēņot un ogot, Aivis
ieraudzīja dīķi — aizaugušām malām, tumšu ūdeni. Uz to veda taciņa. Oo, ja
jau dīķim ir laipiņa, tad jau dziļums arī. "Kā skrēju, tā… Kā lēcu, tā arī
ielēcu. Uz galvas. Tur bija metru dziļš. Nu, ko. Atsitos ar galvu pret
zemi." Aivis klusē. Sapratis, ka iestājusies pauze, viņš smejot piebilst,
ka notikušo varētu iekļaut Ginesa rekorda grāmatā.
Draudzene Aivi izvilka no ūdens un aizskrēja uz tuvējām mājām pēc
palīdzības. Apkārtējie pieļāva kļūdu, mēģinot Aivi celt sēdus. Mugurkaula
traumas gadījumā cietušo kustināt nedrīkst. Jānogulda uz cietas, taisnas
virsmas. "Kā piecēla sēdus, tā zaudēju samaņu." Aivis neatceras, vai
sāpēja un ko viņš domāja, jo viss noticis kā pa miglu. Pēc sešu stundu
operācijas ārsti Aivja mammai teica, ka dēls dzīvos nedēļu. Ceturtais un
piektais kakla skriemelis bija lauzts, to saskrūvēja ar skrūvēm. Bija
skartas muguras smadzenes. Atteicās strādāt nieres un plaušas. "Kad
atjēdzos un nevarēju parunāt, visapkārt bija trubiņas. Vispār migla baigi
lielā bija. Man prasīja, kas par dienu, — atbildēju pareizi." Ārsti
mierināja, ka drīz būs labi, un Aivis tam ticēja.
"Padzerties. Es baigais orators. Mute izkalta," Aivis paskatās uz Gunitu.
Viņa puisi padzirda tik precīzi un rūpīgi, kā ejot pa šauru laipu pāri
upei. Lieka kustība, un drēbes būs slapjas.
No slimnīcas Aivi pārveda uz sanatoriju. Viņš mācījās nostiprināt kakla un
roku muskuļus, sēdēt. "Tas bija šausmīgi grūti. Pēc mēneša izdevās nedaudz
pacelt roku, un es ticēju, ka būs aizvien labāk." Kad uzlabojumu nebija,
ārsts pateica galīgo diagnozi — skartas muguras smadzenes, izveseļoties
neiespējami. Kad to uzzināja draudzene, puisi pameta. "Ārsts teica, ka tas
ir tāpat kā mannā putrā ielikt karoti ievārījuma un samaisīt. Viņš
vaicāja, kā es domāju, — vai ir iespēja izdarīt tā, lai ievārījums ir
augšā. Tas ir tas, kas noticis ar manām muguras smadzenēm." Aivis teikumu
nobeidz, skatoties acīs. Tās ir skumjas.
Aivim sākās depresija. Divus gadus viņš mocījās — vienu brīdi novērtēja
to, ka nebija skarti galvas nervi un ir pie saprašanas, taču nākamajā
mirklī domāja, ka labāk būtu bijis nomirt. Mēģināja padarīt sev galu.
"Neviens nepalīdzēja, un pats neko nevarēju izdarīt." Aivis te sapņoja, te
raudāja un saprata, ka no tā nekas nemainās. "Kāpēc sapņot, ja sapņi
nepiepildās. Ja par to domā, sāc sevi žēlot. Ja sāc sevi žēlot, tad ir
slikti. Dzīvē pats svarīgākais nav kauli un to uzbūve," Aivis saprata, ka
nomirt nevarēs un jādzīvo tālāk.
Dīdžejs ratiņos
Aivim bija 17 gadu, un par labāko draugu kļuva televizors. Vēl pirms dažām
dienām viņš spēlēja basketbolu un hokeju, tagad to skatījās pa televizoru.
Vēl nesen viņš piegādāja pārtiku tēva krodziņam netālu no Daugavas,
iepretim Klidziņai. Izklaidējās ar draugiem, piestrādāja par dīdžeju. Bija
meitene, nauda, mērķis nopelnīt daudz naudas, patstāvīgi sākt dzīvot, un
pēkšņi nekā.
Pēc vairāku gadu nīkšanas Aivis izdomāja, ka viņš varētu atsākt spēlēt
diskotēkas. Ratiņos sēdēt taču viņš var. Ar Jaunjelgavas kultūras namu jau
viss bija saskaņots, taču pēkšņi vadītāja negribēja slēgt līgumu, jo ar
tādiem cilvēkiem kā Aivis to nevarot darīt. Ar Apeirona un Valsts
cilvēktiesību biroja palīdzību Aivis panāca, ka diskotēkas viņš spēlēs.
Aivim patīk house mūzika, tāpēc diskotēkā spēlēja jaunākos hitus. Publika
to nesaprata — prasīja krievu un latviešu mikšļus. Aparatūras īre bija
dārga, arī apsargiem jāmaksā, lai dzērājus savalda, un dīdžeja darbs
pajuka.
"Nošņaukties," Aivis paskatās uz Gunitu. Viņa pieliek mutautiņu un gaida.
"Nu?" Gunita domā, ka Aivis pūtīs. "Nu?" Aivis domā, ka Gunita tikai
noslaucīs degunu. Abi smejas.
Ar Gunitu Aivis iepazinās čatā. Viņam bijušas vairākas čata draudzenes,
taču, uzzinot, ka puisis ir invalīds, interese zudusi. Ar Gunitu bijis
citādi. "Viņš ir skarbs džeks. Kādus dzejoļus raksta!" Gunita stāsta.
Aivis nosmaida pie sevis. "Jā, jā, meitenēm jau patīk tādi tralalā.
Romantika un tā." Viņa dzejoļi neesot skarbi, vairāk gan reāli.
Kopš nelaimes Aivim šī ir otrā meitene. Ar iepriekšējo nodzīvoja sešus
gadus: "Izšķīrāmies tāpēc, ka sapratu — manis dēļ liedzu viņai dzīvot.
Dzīvojot ar mani, neko nevar sasniegt. Mani vajag grozīt ik pēc divām
stundām, un tas ir darbs." Gunita pie Aivja atnāk brīvdienās un dažkārt
pēc darba. Aivis uzstāj, lai Gunita turpina strādāt, lai viņai ir dzīve un
pelna sev iztiku.
Patlaban Aivim ir kopēja, kura nāk katru dienu un par to saņem sešdesmit
divus latus mēnesī, taču šī summa viņu vairs neapmierina. Dome alternatīvu
nepiedāvā. Aivja mammai, kura līdz šim daudz palīdzēja, atklāta smaga
kaulu slimība un piektajā stāvā uzkāpt viņa nevar. Ja piešķirtu dzīvokli
pirmajā stāvā, mamma vēl palīdzētu. Dome Aivim piedāvājusi dzīvokli
pirmajā stāvā, taču tam vajadzīgs kapitālais remonts. Turklāt dzīvoklis
atrodas tālu no centra, un ceļš uz to grantēts — ar ratiņiem Aivis
pārvietoties pa to nevarētu. Radi palīdz, cik var, taču katram ir savas
darīšanas. Brālim ir mazs bērniņš, un viņš ieskrien reti. Aivja tēvs
nomira ar vēzi. "Dienas, kad man jāsaspringst tādām lietām kā padzerties,
pagriezties, paēst, nav nekādas jautrās. Kaut kā mēģinu nolauzt. Dzīve ir
četrus stāvus zemāk." Pāris nedēļu viņam gājis pavisam jautri — Gunita
uzdāvinājusi trusi Rodžeru. "Kā man patika, ka viņš darīja blēņas! Viņš
vadus grauza, austiņas sagrauza. Vismaz kaut kāda kustība bija." Rodžers
gan bijis tāds demolētājs, ka aizsūtīts trimdā.
Aivis nezina, kas ar viņu notiks turpmāk. "Vienkārši sākšu pūt, ja nebūs,
kas pagroza." Aivis meklēja palīdzību ar Aizkraukles rajona laikrakstu
Staburags. Tikai viens cilvēks kontā ieskaitīja piecus latus. Aivim naudas
trūkst, jo jāpārtiek no sociālā pabalsta — 45 latiem mēnesī. Vienmēr ir
iespēja pārcelties uz veco ļaužu pansionātu Skrīveros. Lai tas nenotiktu,
viņš ir ar mieru gulēt pa dienu, kamēr visi strādā, un būt nomodā naktīs,
kad kāds varētu viņu pagrozīt.
Aivis grib būt derīgs. Kaut ko darīt saistībā ar datoriem. "Ja kaut kam
ķeros klāt, izdaru daudz labāk nekā kāds, kam ir daudz interešu. Piemēram,
jāiet nopeldēties," Aivis ironizē. Viņš lielas cerības liek uz projektu,
kas paredz noteiktam skaitam Zemgales reģiona invalīdu apmaksāt
datormācības. Vien jāiztur konkurss. "Diez vai mani ņems, es taču uz
gultas," Aivis kļūst drūms un stāsta, ka daudz apguvis pašmācības ceļā.
Viņam līzingā ir paņemts portatīvais dators ar specializētu klaviatūru.
Aivis grib nodemonstrēt savas datorprasmes un lūdz Gunitu viņu pacelt.
Pāris veiklu kustību, un viņš jau sēž. "Arī angļu valoda nav problēma, jo,
filmas skatoties, esmu atkodis. Kad man ievilka satelītu, no rīta līdz
vakaram skatījos Discovery. Zinu visu par Saules sistēmu, ekspedīcijām uz
Marsu. Krustvārdu mīklas minu aši. Galva piebāzta ar visu ko. Prāta bankā
tiktu tālu," Aivis uzjautrinās.
Draugiem.lv Aivis iesaka nepieļaut liktenīgas kļūdas. Šovasar izdzirdot
ziņās, ka atkal kāds gājis bojā uz ūdens vai traumējis mugurkaulu, viņš
pavīpsnā. "Cilvēks mācās no savām kļūdām. Es neteikšu — nepeldiet svešās
vietās, neleciet no savām būvētajām laipām. Reiz biju peldētavā tepat
netālu. Vietējie zina, kas ar mani noticis, taču paskatās un tik lec
bīstamās vietās. Viņi domā — ar mani nekad tas nenotiks, es neesmu tāds."
Vienīgais, ko Aivis iesaka, — lai vecāki uzmana, kur bērns peldas. Cik tur
dziļš, lai pamāca peldēt. Aivis neatceras, ka kaut reizi pirms vasaras
brīvlaika skolotāji būtu ieminējušies par drošu peldēšanos.
Lai ziedotu Aivim, lūdzam kontaktēties ar viņu personīgi, jo nepieciešamie ziedojumi netiek vākti ar Ziedot.lv starpniecību.
