Report 11.05.2010
2010. gada aprīlī projektā „Mīļā auklīte” palīdzība sniegta 58 ģimenēm:
Iesaistītas projektā- 58 ģimenes;
Auklītes- 43 auklītes;
Nostrādātās stundas- 1919,50 stundas;
Izmaksātā summa auklītēm – 9150,53 Ls;
Auklīšu dienesta izmaksas- 436,00 Ls(t.sk. nodokļi);
Kopā: 9586,53 Ls
Projektā iesaistīto ģimeņu atsauksmes par projekta "Mīļā auklīte" darbību:
Paldies par jauno dzīvi!
Kā bija, kad nebija – par to laiku vairs ne runāt, ne domāt negribas. Pat grūti atcerēties un pilnīgi neticas, ka kādreiz es varēju iztikt bez “mīļās auklītes”.
Tas notika 2008.gada 21.augustā, kad oficiāli slēdzām līgumu ar pakalpojuma sniedzēja un pakalpojuma ņēmēja parakstiem. Nu pie tā jau absolūti pierasts, ka vairs nav jāsatraucas, vai varēs iedot bērnu auklītei, ja nebūs naudas. Ja kādam stāstu par iespēju dabūt mēnesī 32 brīvas stundas, ne visiem tas liekas ievērības cienīgs laiks. Bet, ja es astoņus gadus gandrīz nekad nevarēju atvilkt elpu, tad tagad tas šķiet pilnīgi pietiekami. To jau patiešām ir grūti saprast cilvēkam, kam nekas nav zināms par bērniem ar invaliditāti (turklāt ar ļoti smagu invaliditāti). Man tas ir cītīgs darbs 24 stundu garumā. Ar nēsāšanu uz rokām, ar speciālas pārtikas gatavošanu un barošanu, ar pamperu mainīšanu, ar negulētām naktīm. Un tā dienu no dienas, dienu no dienas...
Tiklīdz uzzināju par projektu “Mīļā auklīte”, uzreiz nolēmu tajā iesaistīties kopā ar jau zināmu cilvēku, kuru biju izvēlējusies par auklīti savam bērnam. Tādējādi man izpalika piemeklēšanas posms, bet patiesībā zinu, ka ne vienam vien tas izdevies ārkārtīgi veiksmīgi. Apsveicama jau ir ideja kā tāda! Cepuri nost! Ne jau visiem ir iespēja pašiem atrast auklīti bērnam ar īpašām vajadzībām. Tiem cilvēkiem noteikti pašiem ir jābūt īpašiem šī vārda vislabākajā nozīmē. Mūsu bērni taču mēdz būt tik dažādi un ar tik dažādām vajadzībām.
Sākumā, protams, nemaz nebija tik viegli rast sirdsmieru, kad bērns palika pie auklītes. Tomēr ar laiku ļoti pieradu, pilnībā paļāvos uz viņu un pilniem malkiem baudīju savas brīvstundas. Tā aizvien ir tik patīkama sajūta, ka varu ieplānot kādu pasākumu, kādu ciemošanos vai izbraukumu bez domas, kad ir bērna ēdamlaiks un, kā mēs abi ar ratiem šur vai tur tiksim iekšā un, kā viņš galu galā uzvedīsies.
Un tad prātā nāk kādas Imanta Kalniņa dziesmas vārdi: “Tā ir brīvība, kas dārgāka par sauli, tās ir ilgas, kas no sprostiem ārā sauc... “ Nu tās būra durtiņas ir vaļā un es, ja vēlos, varu izsprukt. Arī pašreiz sēžu vilcienā un rakstu šī rindas. Viena pati – bez bērna, bez lielās somas, bez ratiem. Kur bērns? Pie auklītes!
Lai ilgs mūžs šim projektam, jo diemžēl mana bērna attīstībā nekas vairs būtiski nemainīsies, tātad auklīte būs vajadzīga vēl ļoti ilgi. Lai Jums izdodas radīt bērnu invalīdu ģimenēm tik vajadzīgo brīvības prieku! Sirsnībā un pateicībā!
