Report 21.01.2013
Oktobris
Pēc vasaras un rudens sākuma lielā klusuma perioda oktobrī beidzot sāka pieaugt adoptēto dzīvnieku, it īpaši kaķu, skaits. Pagājušajā mēnesī mājup devās veseli 25 murrātāji, tostarp daudzi pieaugušie kaķi. Mīļus saimniekus sev atrada baltā skaistule Albīne, dūmakaini pelēkā Puška, trīskrāsainā bērnu mīļotāja Mika, kurlā miniatūrkaķenīte Saulīte, trīskājainā Katja, kaķu vecmāmiņa Danaja, skaistā Lūsija, patversmē uzaugusī pusaudzīte Skotija, lielais murrātājs Rembo un citi kaķi un kaķēni.
Tomēr vēl joprojām uzņemto kaķu skaits krietni pārsniedz mājas atradušo skaitu – oktobrī pajumti patversmē atrada veseli 47 ūsaiņi, tostarp melnbaltā Sola, slaidā Samanta, svītraini rakstainā Mimi, siāmiete Kika, pelēkbaltais Muris, melnā mīlule Čiepa, baltais pūkastis Miks un daudzi citi.
Lielākā daļa no septiņiem oktobrī adoptētajiem suņiem bija kucēnu istabas iemītnieki. Jaunajās mājās jau labi iejutusies pusaudzīte Škoda, mazulītes Korelli, Tia, Lūsija, Kārlija un suņu puika Frodo. Oktobrī piedzīvojām arī vairākus īpaši priecīgus brīžus, un par tiem lasiet šī mēneša Laimīgajos stāstos!
Patversme oktobrī uzņēma 13 suņus: pavisam mazos suņu bērniņus Vinniju un Madi, palaidni Pongo, piesardzīgo suņmeitiņu Loru, septiņus gadus veco, cienīgo Gretu, cilvēku nodoto basendži meiteni Kibi, kura nu jau atradusi jaunas mājas, un citus. Diemžēl patversmē atgriezās arī draiskule Fēbe, kuras jaunajiem saimniekiem sunene šķita par daudz aktīva un kustīga...
Patversmē oktobrī sterilizētas trīs kaķenes un četras kuces, kastrēts viens runcis.
Finanšu atskaite:
Dzīvnieku barība LVL 18,60
Veterinārie pakalpojumi LVL 355,00
Veterinārās zāles LVL 456,04
Kopā izlietots LVL 829,64
Laimīgie stāsti
Oktobra laimīgie stāsti ir liecība par to, cik dīvainus likteņa līkločus reizēm ir jāpiedzīvo dzīvniekiem, lai viņi galu galā satiktu savu vienīgo un īsto Saimnieku. Jo tāds ir ikvienam sunim un kaķim, kas palicis bez mājām, jautājums tikai, cik ilgs laiks jāgaida, kamēr abu ceļi kaut kur krustojas...
Ali
Četrus gadus vecais haskija jauktenis tika atrasts klaiņojam 2011.gada jūlijā. Nonācis patversmē, viņš drīz vien kļuva par vienu no populārākajiem patversmes suņiem – draudzīgs, rotaļīgs un komunikabls, ar neizdibināmu zilo acu skatienu, Ali bija brīvprātīgo
iecienīts pastaigu biedrs, piedalījās kamanu suņu sacensībās un galu galā izveidoja sev īstu fanu klubu. Taču divas nelāgas
īpašības viņu padarīja arī par vienu no problemātiskākajiem suņiem– pirmkārt, Ali ne mirkli nevēlējās palikt viens pats, savu neapmierinātību izpaužot ar haskijiem raksturīgajām skaļajām gaudām un mēģinot aizbēgt, otrkārt, viņam ļoti patika medīt kaķus – medīt šī vārda visīstākajā nozīmē, izmanīgi notverot un saplosot. Vairākas reizes viņš tika uzņemts audžumājās, taču ikreiz cilvēki
padevās un atveda Ali atpakaļ. Neviens vairs īsti neticēja, ka Ali jebkad atradīs sev mājas, taču tad viņu par savu „krustbērnu” izvēlējās komponists Zigmars Liepiņš, pastāstot par suni raidījumā „Ķepa uz sirds”. Šo raidījumu noskatījās Rugāju ģimene no Talsu novada Mordangas, kuri bija gatavi dot Ali vēl vienu iespēju. Un izrādījās, ka rāmas lauku mājas dziļu mežu ielokā ir tieši tas, kas Ali vajadzīgs. Jaunie saimnieki stāsta, ka Ali jau ir pilnībā iejuties, zina savu teritoriju un brīvi staigā apkārt, sekodams saimniekiem viņu ikdienas gaitās. Ne reizi viņš nav mēģinājis bēgt prom, paklausa gandrīz uz vārda un arī skumjā gaudošana ir pavisam aizmirsusies.
Matilde
Pekiniešu omīte Matilde tika atrasta klaiņojam Zolitūdē. Sunītis bija briesmīgā stāvoklī, ar dubļu un netīrumu kumurā savēlušos kažociņu, turklāt Matildei bija tikai viena actiņa, kleinas pakaļkājiņas un daudzas veselības problēmas – bija skaidrs, ka sameklēt labus saimniekus viņai nenāksies viegli. Sākumā nezaudējām cerību,ka mazsunītei nenāksies ilgi uzkavēties patversmē, jo šķita, ka viņai varētu būt bijuši mīloši saimnieki, turklāt cilvēki, kas viņu atrada, bija amizanto radībiņu iemīlējuši un arī bija gatavi dot tai mājas, ja īstie saimnieki neatrastos. Tomēr liktenim bija savi plāni - Matildi neviens nemeklēja, bet ģimenē, kas suņu večiņu bija gatava pieņemt, notika liela nelaime, liedzot īstenot iecerēto. Gāja nedēļas, bet Matilde aizvien vēl dzīvoja patversmē, caur būra
restēm sērīgi raugoties garām ejošajos cilvēkos. Līdz dienai, kamēr patversmes durvis atvēra Kļevansku ģimene no Ādažiem. Viņi Matildi bija ieraudzījuši patversmes mājas lapā un atbrauca pakaļ tieši viņai. Jaunajās mājās Matilde smagi saslima un bija brīdis, kad šķita – sunīte neizdzīvos. Taču vēlme dzīvot izrādījās stiprāka par slimību, un nu Matilde ir pavisam vesela, pieņēmusies svarā un dzirkstī vien no dzīvesprieka. Reizumis viņa pat sasparojas tiktāl, ka uzslienas uz pakaļkājām!
Rūdis
Rudais skaistulis Rūdis kādā jaukā pavasara dienā uzradās vienā no Mārupes kaķu kolonijām. Mincis bija mīlīgs un runātīgs, ātri vien kļūstot par kolonijas barotāju mīluli, un jutās visnotaļ laimīgs brīvajā ielas runča dzīvē. Taču pēc dažiem mēnešiem draiskais
kaķu puika pēkšņi sanīka, sāka novājēt un acīmredzami cieta sāpes. Par laimi, kolonijas barotājas bija gana vērīgas, lai pamanītu slimības pazīmes un nogādātu runčuku klīnikā. Izrādījās, ka nepilnu gadu vecajam Rūdim ir urīnceļu saslimšana, un, izmantojot
Borisa un Ināras Teterevu fonda finansējumu, tika uzsākta ārstēšana, kurai, ņemot vērā kaķa „jaunību”, vajadzēja būt visai veiksmīgai. Pēc izveseļošanās bija plānots runci nogādāt atpakaļ „mājās”, kur viņu ar nepacietību jau gaidīja gan kopējas, gan pārējā kaķu kompānija. Taču Rūdis neizveseļojās - brīžiem viņam kļuva labāk, brīžiem atkal sliktāk. Galu galā runča veselību izdevās stabilizēt, taču bija skaidrs, ka ielas dzīvē viņš atgriezties nekad vairs nevarēs - kaķim visu turpmāko dzīvi būs nepieciešama speciālā barība un regulāras veselības pārbaudes un ārstēšana. Tā Rūdis palika patversmē, kļūdams par kaķu istabas nepārspētu zvaigzni. Daudzi labprāt glāstīja viņa biezo kažociņu, priecājās par rotaļīgumu un ieklausījās skaļajās dzirnaviņās, taču neviens nebija gatavs uzņemties lielās rūpes par kaķa tālāko dzīvi. Taču tad Rūda stāstu uzzināja Guntis un, pilnībā apzinoties visas gaidāmās grūtības un atbildību, kļuva par rudā skaistuļa saimnieku. Tagad Rūdis dzīvo Cēsu ielā un ar visu savu būtību pauž bezgalīgu pateicību savam jaunajam saimniekam.
Pelēcis
Runčuks Pelēcis patversmē dzīvoja kopš februāra. Pareizāk sakot, patversmē viņš uzturējās tikai ik pa laikam, jo lielākoties mitinājās pagaidu mājās pie Tora Bernharda Slāthauga – norvēģa, kurš jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Latvijā un ir sens un labs patversmes draugs. Pelēci kopā ar māsiņu Pūcīti atrada mežā, un sākumā viņš arī uzvedās kā īsts meža kaķis – bija tramīgs un
neuzticīgs. Taču Tora un viņa ģimenes mīlestība darīja savu, un ar katru reizi, viesodamies patversmē, Pelēcis bija kļuvis aizvien civilizētāks un civilizētāks. Tā pagāja daudzi mēneši, bet neviens nevēlējās kļūt par Pelēča īsto saimnieku. Taču jāteic, ka neviens par to īpaši arī neskuma – ne pats Pelēcis, ne viņa pagaidu māju devēji, ne arī patversmes kolektīvs. Patiesību sakot, visi droši vien jau sen bija klusībā nosprieduši, ka Pelēcim nekur citur nebūtu tik labi kā tur, kur viņš jau ir – Tora plašajā dzīvoklī Lāčplēša ielā. Tikai nevienam nebija ienācis prātā to pateikt skaļi. Tad notika nelaime – Pelēcis pēkšņi sadomāja doties izpētīt pasauli un izkrita pa 6.stāva logu. Apbrīnojamā kārtā runčuks šajā kritienā guva tika vieglus savainojumus un arī panikā neaizbēga un nepazuda, kā tas bieži mēdz gadīties pēc šādiem negadījumiem. Toties lielie uztraukumi un rūpes, Pelēci ārstējot un aprūpējot, Toram lika līdz galam saprast, ka viņš nekādā gadījumā nevēlas no kaķa šķirties. Tā Pelēča pagaidu mājas kļuva par viņa īstajām mājām.
