Atskaite 28.02.2011
Septembris
Ir sācies jaunais mācību gads, bērnu un jaunieši ir uzsākuši mācības solās un arodskolās. Vasaras brīvdienās pavadītais laiks mūsu „Žēlsirdības mājas” centrā ir pavēris viņiem jaunas idejas aroda (profesijas) izvēlē. Saskarsme ar dzīvniekiem, ar zemi, ar dabu un darbu virtuvē – katram iekrita sirdī kaut kas, uzrunājot: „....šo es gribētu iemācīties labāk!” Bērni zvana, interesējas par mūsu dzīvi, ikdienu, par trusīti Zuzi, suni Radu, kaķiem Robi un Mariannu. Ir jūtams, ka bērni grib, lai viņiem pašiem mājās būtu dzīvnieki, ko mīlēt.
Septembris ir bijis lietains, bet pašu rokām lēnām ņemam no lauka kartupeļus. Kartupeļi uzauga tīri, gludi, lieli! Būs pašiem ko ziemā ēst, kā arī barot lopiņiem. Rīkojam talkas, cepām ugunskurā kartupeļus, rīvējām kartupeļu pankūkām! Darbs nav tikai grūts pienākums, bet darbā ir jāprot saskatīt arī prieku, gala rezultāts, jēga. Motivācija – būs pašiem ko ēst. Mēs esam malači! Mēs to paveicām! „Acis baidās, rokas dara!”
Mežā lasījām sēnes. Kaltējām zupām, liekam burciņās marinādē, sālām. Ņēmām no kokiem ābolus. Salikām kastēs. Kritušos sagriezām žāvēšanai uz plīts. Vārām ievārījumus, liekot klāt nedaudz dzērvenes (samaltas). Būs ko ēst kopā ar biezputru. Visiem garšo maize ar zapti un pienu.
Noņēmām sakņu ražu – burkānus, bietes, kolrābjus. Kāpostus apēda kukaiņi (neapsmidzinājām laicīgi).
Kopjam gotiņas, zirgu, teļus un cūciņas. Priecājamies, ka govis grūsnas – pavasarī atskriesies teliņi, veseli pieci. Protams, ka ir jāstrādā un mēs necietīsim badu, ko, lasot presi, mums draud.
Mūsu Aleta pēc 15 gadu pārtraukuma uzsākusi mācīties vakarskolā, grib pabeigt vidusskolu. Genādijs beidzot atradis darbu savā specialitātē. Aug mazais Daniels, Nadeždas dēliņš. Nu jau ir apvēlies, paaudzis. No valsts aprūpes centra esam pieņēmuši jaunu sievieti, kurai bērniņš atdots audžu ģimenē, jo pašai nav kur dzīvot.
Mums būs vēl viens bērniņš, kurš augs ar savu māmiņu, nevis bērnu namā vai pie svešiem cilvēkiem. Protams, ka viņai vajadzīgs atbalsts, bet mums ir liela pieredze palīdzības sniegšanā. Tā ir liela laime, ka bērns aug savā ģimenē, ka blakus ir māmiņa, kura savu bērniņu mīl un rūpējas par viņu. Slava Dievam!
Pateicoties Jūsu atbalstam, šīs ģimenītes ir kopā ar saviem bērniņiem, un mēs varam viņām palīdzēt. Sekot viņu dzīves gaitām, dodot iespēju mācīties bērniem un arī viņu mātēm, apgūt arodu.
