Atskaite 11.12.2010
„Svētīts ir tas cilvēks, kurš izpelnījies veca suņa mīlestību.”
Sidneja Džīna Sjuarda
2010.gadā patversmē „Dzīvnieku draugs” līdz šim uzņemts 201 suns, uz jaunām mājām aizgājuši 172 suņi, t.sk., 7 gadus vecā Parīze, 8 gadus vecie Kriksis, Susis, Čombis, 9 gadus vecie Džonijs un Fredis, 10 gadus vecā Blusa, 14 gadus vecie Maksis, Lilī un Kubuss!
Patversmē bieži nonāk gados veci suņi, kuru saimnieki ir miruši vai nespēj par tiem rūpēties. Diemžēl ir arī gadījumi, kad cilvēki nodod patversmē savu draugu tikai tāpēc, ka tas ir kļuvis vecs, tam ir ar vecumu saistītas veselības problēmas vai tas vienkārši ir kļuvis lieks. No vecvecākiem, vecākiem, radiem un draugiem nenorobežojamies tāpēc vien, ka tie kļūst vecāki, dažkārt vairs nespēj, nevēlas piedalīties visās ģimeniskās aktivitātēs vai arī ja tiem ir paradumi vai veselības problēmas, kurus vairs nevar mainīt vai ietekmēt. Mēs viņus mīlam par dzīves pieredzi, mīlestību un palīdzību, kuru esam no viņiem saņēmuši.
Suņa desmit, piecpadsmit vai divdesmit dzīvei atvēlētie gadi ir daudz mazāk par cilvēka mūžu un piedzīvot mīļa dzīvnieka nāvi ir tikpat skumji kā mūžībā aizvadīt tuvu cilvēku. Tādēļ iespējams izvēlēties no patversmes suni, kas nav jauns, ir grūtāk. Taču suņa sirds spēju mīlēt nezaudē nekad. Suns spēju mācīties un pielāgoties saglabā visu savu dzīvi - vai tas būtu mazs kucēns vai suns labākajos gados. Kaut arī ne vienmēr ir zināms, kā vecie suņi, kas nonākuši patversmē, dzīvojuši iepriekš un kādi ir bijuši viņu paradumi, taču visiem viņiem piemīt lieliska īpašība - dzīvot un priecāties par šodienu, vakardienu atstājot pagātnei. Pēc iepazīšanās vecais draugs tev priecīgs skries pretim, nāks pieglausties un spēlēties, diedelēs ēdienu no galda vai draudzīgi nolaizīs degunu.
Patversme „Dzīvnieku draugs” novembrī uzsāka akciju un lūdza palīdzēt vecam draugam, dodot iespēju atrast mīlestību, labus draugus un siltas mājas tieši Ziemassvētkus laikā. Patversmē jaunus saimniekus gaida 8 gadus vecie Marsels un Fērdžija, 10 gadus vecie Līza un Džims.
Novembris patversmē
Novembris ir laiks, kad cilvēks sāk pieņemt domu, ka ziema neizbēgami ir klāt, un domās jau ienāk Adventes un Ziemassvētku noskaņas. Aukstums kļūst arvien spēcīgāks un viss, ko gribās, ir ieritināties segā ar karstu tējas krūzi. Priecājamies par visiem, kas ir atraduši jaunas mājas, siltas guļvietas un labus draugus.
Esam priecīgi par visiem 8 sunīšiem, kas novembrī atrada jaunus saimniekus – Adetu, Morganu, DaVinči, kucēniem – Čaku, Čikitu un Gustiņu. Savus īstos saimniekus atrada arī pazudušie Floids un Čiko! No patversmes uz jaunām mājām aizgāja 37 kaķi! Īpašs prieks par mūsu mīluļiem Doloresu un Murīti, kas devās uz jaunām mājām Somijā, un – runcīti Čarliju - Vācijā, par mazulīti Šoko, kas atlaba pēc kailās ēdes, par runčuku Bonifāciju, kas patversmē dzīvoja kopš aprīļa mēneša, bet jo īpaši par runci Rufusu, kas patversmē nodzīvoja veselu gadu, bet tagad visi viņi dzīvo jaunās mājās.
Patversmē uzņemti 12 suņi un 50 kaķi.
Sterilizēti 26 dzīvnieki - 17 kaķenes un 4 kuces, kastrēti - 3 runči un 2 suņi.
Brīvprātīgie kopumā novembrī ir nostrādājuši 18 astoņu stundu darba dienas. Liels paldies par brīvā laika ziedojumu!
Finanšu atskaite:
Medicīnieskie līdzekļi LVL 1 067,82
Dzīvnieku barība un smiltis LVL 1 025,13
Veterinārie paklpojumi LVL 852,10
Kopā izlietots LVL 2 945,05
Liels paldies mūsu atbalstītājiem!
Laimīgie stāstiņi novembrī
Suņukam saimnieks dzīvo netālu no patversmes. Čiko saimnieks savu draugu „izlaiž pastaigāties” pa rajonu bez pieskatīšanas un, lai gan pāris reizes tas beidzies veiksmīgi, šoreiz Čiko nepaveicās. Sunīts tika atrasts notriekts pie t/c Spices. Tagad Čiko un viņa saimniekam ir ilgs ceļš ejams uz izveseļošanos. Tāpēc mēs aicinām visus būt atbildīgiem par tiem, kurus pieradinām un neatstāt savus mīluļus bez uzraudzības, lai Ziemassvētku laiks būtu gaišs un mierīgs.
Adeta bija rotveilera šķirnes jauktenīte, apmēram gadiņu veca un visu savu bērnību viņa nodzīvoju Olaines pagastā ar saviem saimniekiem bezpajumtniekiem kādā pamestā dārzā. Laikam ejot un augot lielumā, sunīte nesūdzējās par saviem dzīves apstākļiem, saimnieki labi baroja un apkopa, bet dzīve bija piesaistīta būdai ar metru garu govs ķēdi ap kaklu. Adeta dzīvoja pārsvarā pa dubļiem, asfaltu un mīkstu zālīti vēl ne reizi nebija redzējusi. Aukstās naktīs saimnieki ņēma Adetiņu blakus sildīties, tā nu viņas bērnības dienas pagāja, bet sunīte nezaudēju savu optimismu un pozitīvismu. Saimnieki atdeva Adetu patversmes darbiniekiem bez iebildumiem, apzinājās, ka citur viņai būs labāk. Protams, kad viņu ielika būrī, viņa biju pārbijusies, jo četrās sienās nekad nebija dzīvojusi. Taču Adeta dažu dienu laikā aprada ar jauniem apstākļiem, un siltumā un uz mīkstas sedziņas jutās labi. Pēc laika atguvusi savu dzīvesprieku, priecājas par katru glāstu un cilvēku apciemojumu. Viņa vēlējās saimnieku, kurš nodarbotos un attīstītu viņas prāta spējas, vedot uz suņu skolu. Adeta tādus saimniekus sagaidīja Ar savu labsirdīgo dabu viņa apbūra kādu ģimeni, kura jau no pirmajām dienām aktīvi audzina Adetu suņu skolā, bet ikdienu Adeta pavada jaukā un siltā mājā ar dārzu.
Pagājušajā mēnesī stāstījām par mūsu mīluli runci Vasilio, kas tika laimīgi adoptēts. Tagad esam saņēmuši vēstuli un brīnišķīgas fotogrāfijas par Vasilio „otro dzīvi”. Sirsnīga ir arī vēstule no Kuzjas (Mikuča).
„Labdien mīļie dzīvnieciņu draugi! Šeit Jums raksta Jūsu tuvais draugs Vasīlijs un viņa jaunie saimnieki. Vakar saņēmām zvanu no Jums ar jautājumiem, kā tad viņam pašam klājas, tādēļ nolēmām Jums uzrakstīt mazu ziņu. Mūsu Vaskiņš (tā mēs viņu iesaucām) jau ir galīgi un pavisam iejuties mūsu mājā :) to varat spriest arī pēc pievienotajām fotogrāfijām. Jau šobrīd Vaskiņš uzvedās tā, it kā viņš mūs būtu adoptējis, nevis otrādi! Bet vispār mūsu izvēle ir bijusi tiešām lieliska, ka paņēmām tieši viņu! Šobrīd viņš jau ir neatņemama mūsu ģimenes sastāvdaļa, tādēļ visa mūsu ikdiena grozās ap un gar viņu. Ļoti cītīgi sekojam līdzi viņa veselības stāvoklim, dodam ēst tikai to speciālo barību, taču viņam jau kārojas arī visādas citas garšīgas lietas - ļoti grib svaigu vistas fileju, arī cūkgaļu, krējumu un vēl tādus našķīšus. Tā kā gaidām decembri, kad dosimies nodot analīzes, lai pārliecinātos, ka Vaskiņš ir veselāks par veselu. Uzvedās jau pavisam ierasti, sagaida mūs pārnākam no darba, prasa ēst, ar tualetes apmeklējumu viņam problēmas nav bijušas, zina kur kas jādara, dzer tikai un vienīgi no tekoša krāna, bļodiņu vispār neatbalsta ( Kā gan viņš pie Jums patversmē dzēra?!), guļ kur viņš grib, uz virtuves galda, uz datora, mikroviļņu krāsns, sēž dušas kabīnē kad sagribas, gāž puķu podus utt :) vakaros trako, jo viņam uznāk kaut kāda paranoja un tad viņš joņo gandrīz pa griestiem. Viņam ļoti patīk arī gulēt klēpī, tad kad viņam kasa sāniņus, un vispār guļ tikai uz muguras, kad visas 4 ķepas gaisā. Smieklīgs, jautrs jau viņš ir. Pieradinājis arī mūs pie pastiprinātas kārtības :D jo neko nevar atstāt ne uz galdiem, ne arī uz palodzēm, sagāž visu ar savu lielo pakaļu :) Visi mūsu radi un draugi ir sajūsmā par mūsu jauno ģimenes locekli un brīnās, cik viņš skaists un milzīgs!
Paldies Jums par mūsu Vaskiņa labo aprūpi un pateicamies Jums par to, ka devāt mums iespēju iegūt jaunu ģimenes locekli!
Ar lieliem sveicieniem un tiekamies decembrī,
Marika, Mārtiņš un Vasīlijs!”
„Labrīt!
Te Kuzja, Jūsu klīnikas un patversmes iemītnieks augusta mēnesī. Cik atceros (pats jau neatceros, bet tā man stāsta), pie Jums
nokļuvu visai bēdīgā stāvoklī: galīgi slims ar sāpošu kaklu; mani atveda ļoti mīļa 'tante' Nataša, kura par mani rūpējās gan, kad biju uz ielas, gan pēc tam, kad biju Jūsu klīnikā. Pēc pāris dienām būs 3 mēneši, kopš esmu patiešām savās mājās. Nelabprāt atceros pagājušos grūtos laikus, bet reizēm nākas atcerēties. Manai tagadējai 'mammai' šķiet, ka bērnībā esmu spārdīts ar kājām un sists, jo man bail no visvisādām ātrām kāju un roku kustībām. Man ļoti nepatīk sveši cilvēki: tad es vienkārši paslēpjos un nenāku ārā, kamēr nav aizgājuši. Kas man vislabāk patīk: 1) saglaudīties, tad es ļoti skaļi murrāju (bet no visa iepriekš teiktā jau skaidrs, ka glaudīt mani drīkst tikai 'mamma' (reizēm viņa pat nesaprot, ka lūdzu nevis ēst, bet gan paglaudīt). Un kad glauda man galviņu, man tas tik ļoti patīk, ka dažas sekundes stāvu uz pakaļkājām. un tā vairākas reizes, kaut vai 10 pēc kārtas varu to atkārtot, bet ne jau, lūdzot ēdienu; 2) protams, labi paēst man arī patīk (pirmajās dienās pat pārēdos, tad bija slikti); ļoti daudz gulēt: nu jau man ir apmēram 5 vietiņas, kur gulēt (dažas ierīkotas, citas - pats atradu). Visas savas darīšanas kārtoju tikai kastītē (izņemot pirmo vakaru, kad mazliet sanāca ne tā, kā vajadzēja). Vienīgais, ko vēl neesmu iemācījies (un par to ļoti brīnās mana 'mamma') , tas ir spēlēties. Viņa saka "Kā tas var būt, ka kaķis nemāk spēlēties?' Bet tā nu tas ir: tās bumbiņas, kuras man ripina, mani neinteresē, savukārt, ja sāk vicināt kaut ko iesietu aukliņā, es vienkārši aizbēgu un noslēpjos. Bet vispār, kā saka 'mamma', esmu vismīļākais, visgudrākais un vislabākais kaķulēns pasaulē. Nu jā, tā kā jau no paša sākuma nelabprāt atsaucos uz vārdu Kuzja, tad tomēr esmu Mika, Mikucis, Mikiņš, un tas man patīk labāk. Ar mīļiem sveicieniem visiem klīnikas un patversmes darbiniekiem, Kuzjas (Mikuča) vārdā, Māra Rozenberga.”
Citas atskaites:
- Atskaite 21.09.2009
- Atskaite 09.10.2009
- Atskaite 30.11.2009
- Atskaite 16.12.2009
- Atskaite 04.01.2010
- Atskaite 19.04.2010
- Atskaite 11.05.2010
- Atskaite 15.06.2010
- Atskaite 19.08.2010
- Atskaite 19.08.2010
- Atskaite 21.09.2010
- Atskaite 15.10.2010
- Atskaite 09.11.2010
- Atskaite 14.01.2011
- Atskaite 25.02.2011
- Atskaite 21.04.2011
- Atskaite 21.04.2011
- Atskaite 17.06.2011
- Atskaite 17.06.2011
- Atskaite 14.07.2011
- Atskaite 04.10.2011
- Atskaite 04.10.2011
- Atskaite 02.11.2011
- Atskaite 16.11.2011
- Atskaite 16.12.2011
- Atskaite 19.01.2012
- Atskaite 13.02.2012
- Atskaite 20.03.2012
- Atskaite 28.04.2012
- Atskaite 31.05.2012
- Atskaite 14.06.2012
- Atskaite 07.08.2012
