Atskaite 20.03.2012
Februāris 2012.
No patversmes adoptēti 33 kaķi un 10 suņi. Pieņemti – 55 kaķi, 5 suņi (1 nodots citā patversmē) un 2 truši. Adoptētie kaķi patversmē vidēji pavadīja 18 dienas, suņi - 30 dienas. Sterilizētas 4 kaķenes un 4 kuces. Kastrēti 2 runči un 1 suns.
Finanšu atskaite:
Dzīvnieku barība LVL 380,06
Veterinārie pakalpojumi LVL 523,34
Medicīniskie līdzekļi LVL 72,80
Kopā izlietots 976,20
„Dzīvnieku draugs” kamanu suņu koptreniņā
26. februārī trīs „Dzīvnieku drauga” suņi (Ali, Greisa un Spraits) četru cilvēku pavadībā devās uz Ādažiem, lai piedalītos TogoTeam rīkotajā kamanu suņu koptreniņā. Lai arī iepriekšējā nedēļā laika apstākļi nebija lutinājuši – sniegs bija kusis un šķīdis – tad tieši svētdienas rītā bija ne tikai sasnidzis, bet arī saule spīdēja, kas nozīmēja, ka suņiem solītais skrējiens iejūgā būs. Pirmais, kas sveica, bija daudzbalsīgs rējienu koris, kam gan Ali, gan Spraits nekavējās pievienoties, bet Greisa bija mazliet sabijusies. Saņēmām iemauktus un tad kādu laiku nācās gaidīt. Piedzīvojums sākās brīdī, kad viens no cilvēkiem palīdzēja blakus ridžbekam pie četrriteņa iejūgt arī Spraitu. Sākumā gan suņu puikam nebija īsti skaidrs, kas jādara, taču otrajā reizē ar Ali (kas to jau reiz bija darījis) tā lieta aizgāja. Tad pienāca Ali un Spraita kārta tikt darbā īstajā pajūgā, kura sastāvs bija ļoti interesants. Priekšgalā – kurchāri Mauzers un Kora, aiz viņiem - Ali un Spraits, bet velkošais sastāvs - malamuts Balboa un haskija jauktenis Lords Bairons. Mazliet uztraucāmies par Spraitu, kurš sešus kilometrus nekad agrāk nebija skrējis, lai gan ir ļoti aktīvs, taču viņš godam izturēja. Mūsu mērķis bija uzzināt, vai arī ne-haskiji var skriet, un izrādās, ka var un grib. Mēs nebijām vienīgie - lai arī sniega suņu, protams, bija vairākumā - redzējām gan vācu aitu suņus, gan bernieti, ridžbeku, veimārieti un daudzus citus. Izskatam galu galā nav nekādas nozīmes - visu izšķir sportista gars, vēlme strādāt un paveiktais darbs. Nākamo treniņu solīja marta beigās vai aprīļa sākumā, kurā mēs ar patversmes suņiem labprāt piedalītos un izstāstītu savu pieredzi.
Vēstules no mājām
Labdien!
Vakar bija 2 nedēļas kopš kaķenīte dzīvo ar mums, un izskatās, ka mēs arī turpmāk spēsim tīri labi sadzīvot. Jau patversmē nolēmām, ka vārds Nika nav īstais, uz vietas saucām par Princesi, bet atbraucot mājās sākām dēvēt saīsināti – Prince. Pirmo dienu un nakti ļoti daudz staigāja, pētījā un ostīja, bija nedaudz tramīga, bet otrajā dienā bija jau daudz mierīgāka. Kaķenīte ir ļoti gudra un šķiet, ka saprot pilnīgi visu. Ar pamatlietām – ēšanu, kastīti un nagu asināšanas vietu- mums problēmu nav. Pirmās dienas piecas, kad devāmies ārpus mājas, kaķenīte visu to laiku pavadīja, slēpjoties aiz gultas, un līda ārā jau krietnu laiciņu pēc tam, kad mēs pārradāmies. Tagad viņa ir kļuvusi krietni drošāka, patīkami, ka nāk arī sagaidīt mūs pie pašām durvīm. Lielāko dienas daļu Prince guļ un šad tad pieceļās, lai paēstu un izspēlētos. Īpaši rotaļīga viņa kļūst vakaros, bet naktīs, par prieku mums, uzvedās ļoti klusu. Ar bērnu sadzīvo labi. Ja mazais izdomā vairāk pabakstīt viņu, tad sit pretī ar ķepu. Neesam redzējuši, ka būtu situsi, skrāpējusi ar nagiem bērnam. Grūti noticēt, ka Prince kādam bez iemesla varētu brukt virsū. Vienīgi uzbrucieni, kas bijuši, ir notikuši rotaļājoties. Mēs esam ļoti priecīgi, ka neskatoties uz brīdinājumiem, paņēmām tieši šo kaķenīti.
Paldies!
Labdien,
Atkārtotus sveicienus sūta Mikiņš un Ližuks – Ližuks no patversmes adoptēts 2009. un Mikiņš 2010.gadā. Pēdējā atskaite nosūtīta pusotru gadu atpakaļ, kad Mikiņš vēl bija pusauga kaķēns, tādēļ gribējās atrādīt, cik brangs runcis izaudzis (martā būs 2 gadi). Kāds trāpīgi viņu raksturoja kā „neliela izmēra poniju” un tik tiešām brīžos, kad minkas dauzās, šķiet, ka pa dzīvokli auļo mērens zirgu bars. Ližuks (Luīze) joprojām nopietni uztver savu audžumammas lomu; un milzīgais runcis arī ļauj sevi nolikt pie vietas, par spīti tam, ka ir galvastiesu lielāks par „mammu”. Abi kaķubērni izlaisti un mīlēti bez gala – un brīžos, kad abi ieritinās viens otram blakus un draudzīgi pasnauž, ir skaidrs, ka arī viņi to apzinās. Veiksmi darbā vēl, Ližuks, Mikiņš & Terēze
Nu tad labrīt!
Tagad mani sauc KENZO :), Edvards tā īsti nepatika :) Iet man labi, dzīvoju siltā Iļģuciema dzīvoklī. Esmu jau krietni paaudzies, un izskatās, ka nākotnē būšu diezgan milzīgs runcis :)
Ēdina mani labi, ir gan sausā gan arī konservu barība...ēdu gan negausīgi...nu principā neesmu izvēlīgs. Ļoti garšo dažāda veida jogurti, sevišķi ar zemenēm...nesmādēju arī šokolādes sieriņu "Kārums".Dažreiz sanāk pabojāt mājās gaisu, jo kuņģītis vēl īsti nestrādā kā vajadzētu, bet nu jau ir krietni labāk.
Man ir draugs - runcītis BENO, kurš ir aptuveni 2 gadus vecāks par mani. Mēs ļoti esam sadraudzējušies, mazgājam viens otru, spēlējamies, ēdam kopā, ejam uz vienu podiņu...dažreiz iznāk apēst BENO domāto barību, bet viņš jau neapvainojas...vienreiz spēlējoties sanāca tāda paplūkšanās, pārkodu BENO degunu, uzaci un lūpu...viņš man saplēsa ausi...bet tagad jau viss aiz muguras, viss jau sadzijis un vairāk tā nedarām...Drīz gatavojos apmeklēt veterināro klīniku, jo BENO teica, ka vēlams kaut kādas potes saņemt...rādija man savu vakcinācijas grāmatiņu un lielījās! Un vēl...saimnieki, tāpat kā BENO, man atļauj gulēt uz dīvāna...arī pa nakti...es jau cenšos netraucēt... Nu labi, tagad man jāiet...BENO kaut kāds netīrs...jāpamazgā! Visiem maniem draugiem sveiciens! Novēlu, lai arī jūs atrastu sev jaunas mājas un mīlošus saimniekus! Pielikumā nosūtu dažas bildes...fotografēties gan man nepatīk!
Ar cieņu, KENZO, kurš bija Edvards!
Laimīgie stāsti februārī
Vinnijs. 1,5 gadu jaunais runcītis vārdā Vinnijs nokļuva patversmē pirms Jaunā gada. Saimnieka bērnam izrādījās alerģija uz dzīvniekiem. Pēc dažām dienām novērojām, ka runcītis nevar pačurāt. Urīna analīzes parādīja struvītus un tika nozīmēts ārstēšanās kurss un speciālā barība. Runcītis ļoti ātri sāka atlabt - uzlabojās garastāvoklis un rotaļājās ar mantiņām. Pēc trijiem mēnešiem Vinnijs tika pārcelts uz administrācijas ofisu, kur uzreiz kļuva par mīluli un lutekli. Viņam tika atļauts pilnīgi viss – piedalīties ofisa darīšanās, vēstuļu rakstīšanā, kā arī ne vienreiz vien izmuka no telpām, lai dotos brīvsolī pa gaiteni un vestibilu. Mums bija grūti šķirties ar Vinniju, kad viena no patversmes brīvprātīgajām palīdzēm izteica vēlmi viņu adoptēt. Tagad kaķīša rīcībā ir vesels dzīvoklis, kur viņš ir galvenais saimnieks un mīlulis.
Nika. Nika reiz bija mājas mīlule. Divu gadu vecumā saimnieki viņu sterilizēja, bet pēc operācijas viņa sāka uzbrukt saimnieces vīram, tāpēc tika pieņemts lēmums nodot kaķenīti patversmē. Nika bija ļoti gudra un draudzīga kaķenīte, un pēc pāris mēnešiem viņu adoptēja ģimene, kurā bija daudz bērnu, taču pēc pāris nedēļām izrādījās, ka viņai nepatīk troksnis, kas liek viņai nervozēt. Tā Nika atkal nokļuva patversmē, bet šoreiz viņai būrī sēdēt ilgi nenācās – kaķenīti adoptēja pāris bez bērniem. Kad sazvanījāmies pēc divām nedēļām, uzzinājām, ka jaunie saimnieki ir ļoti apmierināti ar savu mīluli un ir devuši tai jaunu vārdu – Princese.
Doroteja. Doroteja kopā ar mammīti Dolliju patversmē nonāca pagājušā gada decembra sākumā un bija bailīgākā no abām. Slēpās būrītī, pastaigāties devās nelabprāt un no cilvēkiem baidījās. Taču pēc pāris nedēļām viņa saņēma drosmi un pirmo reizi ierāpās patversmes darbiniecei klēpī, un no tā brīža tas kļuva par viņas iemīļotāko „niķi”. Otrs savukārt bija ātri un aši izmukt pa jebkurām puspavērtām durvīm. Dollija mājas atrada pirmā, bet drīz vien pie Dorotejas sāka nākt ciemos kāda sieviete, kas veltīja laiku un pacietību, lai iegūtu suņu meitenes uzticību un draudzību. Pēc trijām nedēļām tas atmaksājās – sunīte, redzot savu nākamo saimnieci, priecīgi skrēja pretim. Šobrīd Dorotejas rīcībā ir vesels dzīvoklis un mīloši saimnieki. Viņa ļoti labi uzvedas, lai gan nedaudz skumst, kad jāpaliek vienai pašai.
Elizabete. Jauno suņu meiteni Elizabeti atrada piesietu pie patversmes vārtiem un tajā pašā rītā viņa pasaulē laida četrus kucēnus – Eltonu, Ešliju, Eliotu un Elvisu. Viņa bija ļoti gādīga mammiņa – savējos sargāja, dusmīgi aprejot katru, kas gāja gar viņas „mājiņas” durvīm, taču pret cilvēkiem bija ļoti draudzīga, labprāt devās pastaigāties, lai „paņemtu pauzi”, ļāva samīļot bērnus un pašu arī. Kucēni cits pēc cita mājas atrada ātri, bet cilvēki, kas iepriekš bija viņu rezervējuši, bija pārdomājuši un atteicās ņemt. Taču pēc divām nedēļām arī viņa laimīgi nonāca mājās.
Citas atskaites:
- Atskaite 21.09.2009
- Atskaite 09.10.2009
- Atskaite 30.11.2009
- Atskaite 16.12.2009
- Atskaite 04.01.2010
- Atskaite 19.04.2010
- Atskaite 11.05.2010
- Atskaite 15.06.2010
- Atskaite 19.08.2010
- Atskaite 19.08.2010
- Atskaite 21.09.2010
- Atskaite 15.10.2010
- Atskaite 09.11.2010
- Atskaite 11.12.2010
- Atskaite 14.01.2011
- Atskaite 25.02.2011
- Atskaite 21.04.2011
- Atskaite 21.04.2011
- Atskaite 17.06.2011
- Atskaite 17.06.2011
- Atskaite 14.07.2011
- Atskaite 04.10.2011
- Atskaite 04.10.2011
- Atskaite 02.11.2011
- Atskaite 16.11.2011
- Atskaite 16.12.2011
- Atskaite 19.01.2012
- Atskaite 13.02.2012
- Atskaite 28.04.2012
- Atskaite 31.05.2012
- Atskaite 14.06.2012
- Atskaite 07.08.2012
