Atskaite 01.12.2014
Decembrī patversmē „Dzīvnieku Draugs” uzņemti 24 dzīvnieki – 12 kaķi un 12 suņi, bet uz jaunajām mājām devās 31 dzīvnieks: 17 kaķi un 14 suņi.
Finanšu atskaite:
Medicīniskie līdzekļi EUR 1659,67
Dzīvnieku barība EUR 423,85
Dzīvnieku svari EUR 337,02
Mikročipu lasītājs EUR 128.08
Smiltis EUR 25,18
Veterinārie pakalpojumi EUR 639,00
Kopā izlietots EUR 3212,80
Laimīgie stāsti decembrī
Bazils
Melnais runčuks Bazils kopā ar trijiem brāļiem un māsām jūlija vidū tika atstāts kastē pie patversmes durvīm. Visi jaunas mājas atrada ļoti ātri, bet mazais rakaris aizkavējās—vai nu melnā kažociņa dēļ vai arī tāpēc, ka gaidīja kaut ko ļoti, ļoti labu. Un sagaidīja—novembra sākumā par viņu ieinteresējās kāda somu ģimene un pēc kārtīgas iztaujāšanas un aprunāšanās puika tika rezervēts, lai decembra sākumā kopā ar pārējiem četrkājaiņiem dotos tālajā ceļā uz Somiju. Par viņa gaitām jaunajās mājās ļoti detalizēti drīz vien atrakstīja jaunie saimnieki.
Bazils pirmajās dienās ir bijis liels aktīvists—pastāvīgi nācis pie saimniekiem draudzēties, mierā neatstājis ne mirkli, jo vajadzēja rotaļāties. Tas vien, ka cilvēki noguruši un naktī grib gulēt, nav bijis attaisnojums, lai Bazils viņus nemodinātu augšā, prasot glāstus vai arī uzklūpot viņu kājām. Nācies piedzīvot arī “kaķa trakumu”, kad Bazils pilnā ātrumā nesies no viena mājas gala uz otru. Pēc pāris dienām gan viņš esot kļuvis mierīgāks un gluži kā jebkurš kaķis pēc kārtīgas “strādāšanas” vairāk laika veltījis kārtīgai atpūtai.
Viņam ļoti patīkot cilvēki un atrasties uzmanības centrā—pat no svešiniekiem labprāt tiek pieņemti glāsti, kā arī interesējot viss, ko cilvēki dara. Piemēram, ēdienreizēs viņš mēģina nogaršot visu no saimnieku šķīvja pat tad, ja paša šķīvītis ar barību un kaķu kārumiem ir turpat netālu. Acīmredzot, cilvēku ēdiens ir daudz labāks nekā viņa, paša: par to liecina viņa mēģinājumi to dažkārt nospert.
Laiku pa laikam viņš uz saimnieku gultu atnesot rotaļlietas, lai paspēlētos, taču Bazils ir arī iemācījies nakts laikā saviem cilvēkiem ļaut atpūsties. Runčuks ir arī apguvis prasmi iet pie pavadiņas, apsēsties pēc komandas un nākt, kad tiek saukts. Skolniekam esot gaiša galva un tiek liktas lielas cerības, ka viņš arī nākotnē visu apgūs ar tikpat labiem rezultātiem.
Arī ziņkārība neesot sveša—līdz šim brīdim Bazils ir mēģinājis ierāpties cepešplītī, uzkāpt Ziemassvētku eglītē un izpētīt trauku mazgājamās mašīnas iekšieni. Tiesa gan, šos izpētes gājienus ir nācies nedaudz ierobežot, jo arī plīts virsma tiek uzskatīta par ļoti aizraujošu vietu — tagad viņam tur ir liegts rāpties augšā, bet Bazils to tāpat dara—vienmēr laikus nolecot lejā tad, kad virtuvē ienāk kāds cilvēks, un izliekoties, ka neko sliktu nav izdarījis.
Taču vislabākais esot, ka, vērojot Bazilu un ar viņu spēlējoties, vienmēr uzlabojas garastāvoklis neatkarīgi no tā, kā pa dienu ir gājis.
Leo
Leo tika atrasts Ogrē sniega kupenā aukstā ziemas vakarā. Viņu pamanīja labsirdīga sieviete, kas baroja ielas kaķus, jo runcis visu laiku sēdēja vienā vietā un negāja prom. Vietējie kaķi konkurentu nelaida pie ēdiena un siltajā pagrabā.
Patversmē noskaidrojās, ka pavecais runcis gan ir tīri draudzīgs pret cilvēkiem, taču diez ko labi nesadzīvo ar citiem kaķiem. Tāpēc, kad runcis patversmē bija pavadījis jau gandrīz gadu, tika nolemts ļaut Leo dzīvot brīvībā patversmes āra kaķu kolonijā. Viņam tas tīri labi patika, tomēr pēc dažiem mēnešiem runcim nācās atgriezties būrī, jo viņš saslima ar kādu alerģisku slimību, kuras dēļ daļēji zaudēja kažoku. Ārstēšanās laikā Leo dzīvoja patversmes vetārstes kabinetā.
Tas bija patiess prieks, kad kādu dienu uz patversmi atnāca jauna sieviete tieši pēc Leo – viņa runci bija iemīlējusi, neraugoties uz viņa vecumu un ne īpaši labo ārējo izskatu. Tagad Leo guļ gultā kopā ar saimnieci, un abi ir neaprakstāmi apmierināti viens ar otru.
Mišela
Patversmes veterānei Mišelai līdz savai lielajai iespējai dzīvē izrauties no patversmes rutīnas vajadzēja gaidīt 4,5 gadus—gandrīz visu mūžu.
Viņa ir suns, kas svešajiem ar pirmo piegājienu uzticību nedāvā, labprātāk izvairoties vai, ja cilvēks sadomā pārkāpt Mišelas pašas novilkto līniju, dusmīgi aprejot. Tāpēc tikai tie daži, kas veltīja laiku, lai ar viņu sadraudzētos un tiktu šīs neredzamās, bet strikti novilktās robežas otrā pusē, varēja viņu ieraudzīt tādu, kāda viņa bija patiesībā—mīļa, draudzīga, ļoti gudra un uzticama.
Satikšanās ar jaunajiem pagaidu saimniekiem — Kristelu un Manfrēdu — un visu pansijas četrkājaiņu ģimeni notikusi lieliski un pēc pēdējām ziņām arī tagad Mišelai klājas ļoti labi. Šķiet, lielās bailes un vecie paradumi palikuši tepat patversmes sienās, jo Mišela ļoti priecājoties satikt visus cilvēkus, labprāt ejot pastaigās, rādot, ko ir iemācījusies, diedelējot pie galda. Viņa ir arī atradusi labāko draugu suņu vidū — jaunuli Paolo, bet katru nakti guļ blakus Kristelai. Visi, kas Mišelu satiekot, nevarot noticēt, ka viņa iepriekš tik ilgus gadus nodzīvojusi patversmē.
Tā nu šķiet, ka galu galā mūsu “sarežģītais zvirbulēns” pēc tiešā un pārnestā nozīmē gara ceļa ir nonācis tieši tur, kur viņai vajadzēja būt, un ir ieguvusi atspēriena punktu jaunai un piepildītākai dzīvei.
Raivo un Raitis
Raivo un Raitis patversmē ieradās kopā ar vēl septiņiem tikko mēnesi veciem kustoņiem, kuri patversmē nonāca septembra sākumā. Visticamāk — kārtējais “kucītei gadījās” metiens, kurš saimnieku bezatbildīgas rīcības dēļ bija kļuvis lieks. Divu mēnešu laikā viens pēc otra jaunas mājas atrada visi brālīši un māsiņas, patversmē paliekot diviem R puikām—Raivo un Raitim, liekot bažīties, ka viņi būs kārtējie jaunuļi, kuriem nāksies augt patversmē. Jebkuram kucēnam ir ļoti svarīgi izaugt mājās, jo bez atbilstošām rūpēm un skološanas pirmajā dzīves gadā viņi paliek nevaldāmi.
Taču ar patversmes somu draudzenes Inari aktīvu dalību abi R puikas bija pirmie, kuriem saimnieki tika atrasti Somijā, un decembra sākumā abi delveri beidzot satika savas ģimenes.
Lai arī līdzīgi kā divas ūdenslāses un nezinātājam grūti atšķirami, puikas tomēr raksturos bija visai dažādi. Raivo — mierīgāks, nosvērtāks un mīlīgāks, bet Raitis — aktīvs darbonis, emocionālāks un ar viedokli par visu apkārt notiekošo. Kā viņiem klājas tagad?
Raivo saimniece raksta, ka viņš labi sadzīvo ar citiem suņiem un kaķiem. Ģimenes vecākais suns Eeli pat dažkārt ļaujas rotaļām. Raivo ļoti patīk doties pastaigās un viņš labprāt komunicē gan ar cilvēkiem, gan ar suņiem. Kā aitusuņu pēctecis viņš dažkārt mēdzot “ganīt” bērnus — piemēram, ejot pastaigā uz parku un vērojot, kā saimnieces dēls pēc brauciena pa kalniņu paliek kādu brīdi guļot, viņš sāk uztraukti riet, savukārt, ejot pa ielu, viņš pasācis turēties tuvu bērnu ratiņiem un pastāvīgi uzrauga, vai viņa mazajam draugam viss ir kārtībā. Raivo ir apguvis arī komandas “nedrīkst”, “stāvi” un “gaidi”, taču vismīļākā ir “ejam gulēt” - tad Raivo ierāpjas saimnieces gultā un gaida, kad varēs saritināties savam cilvēkam blakus. Kopumā viņš ir ļoti atvērts, dzīvespriecīgs, labsirdīgs sardziņš. Saimniece priecājas, ka izvēlējās tieši viņu.
Savukārt Raitis ir ticis pie jauna vārda—Onni, kas somu valodā nozīmē “veiksme”, un ir kļuvis par draugu otram, vecākam ģimenes sunim Karro. Ar saimnieci viņš saprotas labi, dažkārt gan grib pārbaudīt robežas, kas ir ļoti raksturīgi suņu puikām viņa vecumā.
Aktivitātes decembrī:
Misija Somija
6.decembra agrā rītā sākās notikums, kas patversmes annālēs tiks ierakstīts ar kodēto nosaukumu „Misija Somija”: pieci suņi, četri cilvēki un trīs kaķi divās automašīnās devās tālajā ceļā uz somu zemi, kur četrkājainos brauciena dalībniekus gaidīja priecīga satikšanās ar jaunajiem saimniekiem. Ceļu uz Somiju pie savām jaunajām ģimenēm mēroja suņu bērni Raivo, Raitis, Dora un Tifānija, aktīvais kaķu puika Bazils, piemīlīgā mince Saulīte, nosvērtais runcis Boņa un, visbeidzot, viens no patversmes veterāniem, prātīgais un 4,5 gadu patversmes dzīvē nosirmojušais Spraits. Patversmes kolektīvs saka vislielāko PALDIES mūsu ilggadīgai draudzenei un atbalstītājai Inari Suomeli, bez kuras atbalsta un palīdzības šī misija nebūtu izdevusies!
Brīvprātīgo svētki
13.decembra pēcpusdienā patversmē “Dzīvnieku Draugs” tika godināti brīvprātīgie palīgi, kuri veltījuši savu laiku, mīlestību un uzmanību patversmē mītošajiem četrkājainajiem draugiem.
Sirsnīgā un Ziemassvētku sajūtām apvītā gaisotnē tika godināti ne tikai vairāk nekā 20 patversmes brīvprātīgie, bet arī darbinieki – cilvēki, kas ik dienu no rīta līdz vakaram nesavtīgi rūpējas par ikvienu patversmē nonākušo astaini. Visjaunākais pasākuma viesis bija nepilnu gadu vecs mazulis kopā ar saviem vecākiem, netrūka arī jauniešu pulciņa, kas, kā allaž, dzirkstīja vien dzīvespriekā, un no jaunās paaudzes daudz neatpalika arī enerģiskās vecākā gadagājuma dāmas.
Katram no brīvprātīgajiem bija sarūpēta piemiņas velte, kura atgādinās par patversmi un kopīgi paveikto, un par katru patversmes vadītājai Solvitai bija sakāms kas īpašs, jo ikviens brīvprātīgais patversmei ir svarīgs un nozīmīgs.
Pasākuma „oficiālajā daļā” Solvita sniedza brīvprātīgajiem atskaiti par 2014.gadā paveikto – gan uzņemtiem un adoptētiem dzīvniekiem, gan Borisa un Ināras Teterevu fonda un Bridžitas Bordo fonda projektos paveikto ielas kaķu sterilizācijā un veterinārās palīdzības sniegšanā bezpajumtes dzīvniekiem, gan citām aktivitātēm un notikumiem, kur Dzīvnieku drauga fonds pērn ņēma dalību. Viņa arī ieskicēja Dzīvnieku Drauga fonda plānus nākamajam un turpmākajiem gadiem, atzīmējot, ka viens no galvenajiem mērķiem būs attīstīt sociālo veterināro pakalpojumu sniegšanu Latvijā.
