Atskaite 01.11.2014
Novembrī patversmē „Dzīvnieku Draugs” uzņemti 15 dzīvnieki – 10 kaķi un 5 suņi, bet uz jaunajām mājām devās 29 dzīvnieki: 24 kaķi un 5 suņi.
Finanšu atskaite:
Medicīniskie līdzekļi EUR 536,55
Dzīvnieku barība EUR 171,82
Indistruālais papīrs EUR 81,83
Kopā izlietots EUR 787,20
Dzīvnieku Laimīgie stāsti novembrī
Asja
Kaķenītei Asjai liktenis bija lēmis divas reizes mūžā zaudēt savus mīļos un nonākt patversmē. Viņa nekad par to nežēlojās, tikai lielajās, dzintardzeltenajās acīs allaž vīdēja skumjas. Kaķu istabā kopā ar desmitiem citu kaķu un nepārtrauktu cilvēku klātbūtni Asja radīja pati savu klusuma un vientulības pasauli – viņa nevēlējās ne svešu cilvēku, ne svešu kaķu draudzību, lai gan, mīļi noglāstīta, vienmēr klusi un pieklājīgi iemurrājās, it kā sacītu: „Paldies tev, cilvēk, es zinu, ka tu vēli man labu, bet atstāj mani ar manām domām...”
Asjas noslēgtība un vecums bija par iemeslu tam, ka tikai retais cilvēks, nākot uz patversmi izvēlēties sev kaķi, pievērsa skatu tumši trīskrāsainajai mincei. Bija jāatnāk īstajam cilvēkam – tam, kurš aiz Asjas uzceltās vienaldzības sienas spētu saskatīt viņas patieso būtību – noskumušu dvēseli, kas ilgojas pēc mīlestības un mājām.
Un šāds cilvēks atnāca – kundze, kura reiz jau bija devusi laimīgas mājas uz daudziem gadiem vienam no mūsu patversmes iemītniekiem. Šis mincis nu bija devies mūžībā, un kundze vēlējās palīdzēt vēl kādam nelaimē nonākušajam. Viņas izvēle bija tieši Asja, un tā bija pareiza izvēle. Jaunajās mājās Asjai vajadzēja tikai vienu dienu, lai atplauktu un kļūtu par to, kas viņa patiešām ir – sirsnīgu, mīlošu un maigu kaķenīti, kurai nav lielākas laimes kā ieritināties cilvēka azotē un sirsnīgi murrāt.
Patriks
„Paaaaaaaaaatriiiiiiks!!!!” – šāds sauciens dažādās sašutuma, izmisuma un piktuma nokrāsās patversmē skanēja ik katru mīļu dienu, kamēr vien Patriks dzīvoja pie mums. Neiedomājam mīļš un pieķērīgs cilvēkiem, melnraibais runčelis ne acu galā neieredzēja citus dzīvniekus, tāpēc tika nolemts, ka viņam būtu labāk dzīvot nevis kaķu istabas šaurībā kopā ar vairākiem desmitiem citu kaķu, ar kuriem viņš atradās nepārtrauktā karastāvoklī, bet gan patversmes pagalmā, kur plašums ir pietiekams, lai izvairītos no jebkādiem konfliktiem, naktis pavadot dakteres Daigas kabineta klusumā.
Taču Patriks nemaz negribēja izvairīties no konfliktiem, īpaši jau skaidrojot attiecības ar tā laika pagalma rudo bosu Miķeli – nepagāja ne diena, kad abi kārtīgi „neizmestu villu” pie galvenās ieejas, turklāt, lai gan Patriks visbiežāk palika zaudētājos un iedzīvojās saplēstā degunā un ausīs, tas viņu ne mazākajā mērā neatturēja no nākamā ķīviņa. Turklāt, kā jau kārtīgam kaķim pieklājas, Patriks vēlējās visu un visus pieskatīt, atrodoties vienlaikus gan iekšā, gan ārā. Tā kā patversmes ēkai durvju un logu netrūkst, Patriku varēja sastapt visnegaidītākajās un nepiemērotākajās vietās, no kurām viņu tad nācās izraidīt. Šis dzīvesveids padarīja nervozus ne tikai visus patversmes darbiniekus, bet arī pašu Patriku, un runčuka labais raksturs pamazām sāka mainīties – zinādams, ka, visdrīzāk, kārtējo reizi tiks kaut kur nests prom vai sarāts, kaķis jau savlaicīgi ieņēma aizsardzības stāju, sāk, nenāciet man klāt, kur gribu, tur staigāju!
Tāpēc viss patversmes un veterinārās klīnikas kolektīvs atviegloti uzelpoja, kad kādu dienu patversmē ieradās jauns pāris, kas vēlējās adoptēt tikai un vienīgi Patriku. Bija skaidrs, ka, būdams vienīgais mīlulis mājās, kur visi velta uzmanību tikai viņam, Patriks atkal kļūs par to mīļo un murrātīgo minci, kāds viņš bija agrāk. Un tā arī notika – jaunajās mājās Patriks ir īsts paraugkaķis un prieks saviem saimniekiem. Jau pirmajā dienā runcis droši izstaigājis visu dzīvokli un apskatījis visus plauktus un vietiņas kur apgulties, kur spēlēties, kur apēst kādu gardumu. Katru nakti Patriks ierāpjas gultā pie saimniekiem un guļ kopā ar viņiem.
Taču vismīļākā nodarbe Patrikam ir spēlēšanās ar kociņu. Viņš pats labprāt izdomā spēles, uzbrūk kociņam no "slēpņa", skraida ar to pa visu dzīvokli un uzjautrina gan saimniekus, gan ciemiņus. Arī ūdens krāns un tekošs ūdens viņam ir atklājums un izklaide. Lai arī citi varētu papriecāties par Patrika gaitām, viņa saimnieki pat izveidojuši viņam savu videoblogu!
Patrika videoblogs: https://www.youtube.com/playlist?list=UUZwI-sh8jzjQK-UbCaVS9PA
Džāra
Tiem, kas seko līdzi patversmes dzīvei sociālajā tīklā Draugiem.lv, Džāra ir labi pazīstama – ilgu laiku viņa ir bijusi viena no patversmes suņu kopējas Maijas piezīmju galvenajām varonēm. Šajās piezīmēs redzams, kā Džāra no sevī ierāvušās, izbiedētas un nelaimīgas pusaudzītes, kas dzīvē bija pieredzējusi tikai ķēdi, aukstumu un cilvēku vienaldzību, izvērtās par vienu no gudrākajiem patversmes suņiem, allaž tomēr saglabājot neuzticību svešiniekiem.
Savus cilvēkus Džāra patversmē gaidīja ilgi – kopš 2013.gada vasaras, taču gaidīšana bija tā vērta – tādus saimniekus, kādi nu ir Džārai, var tikai novēlēt ikvienam sunim! Tie ir cilvēki, kuriem piemīt reta un neparasta spēja tik dziļi izprast suni, ka savstarpēja sapratne notiek caur skatienu, caur jūtām un emocijām. Taču – lai stāsta Džāra pati!
„Sveiki, mani mīļie!
Te es - Džāra! Man klājas labi, neuztraucieties par mani! Es esmu pateicīga jums par jūsu labsirdību, mīlestību un rūpēm, un gribu sacīt lielu paldies visu to zvēriņu vārdā, kuri pateicoties jums ir atraduši mājas!
Cilvēki, kas mani paņēma, ļoti mani mīl. Bet es viņus vienkārši dievinu! Varbūt tas ir muļķīgi un pārsteidzīgi no manas puses tik ļoti viņiem uzticēties jau pēc trim nedēļām, taču mana suņa intuīcija saka, ka viņi ir labi cilvēki! Viņi sevi sauc par manu papucīti un mammucīti – tas ir mazliet neierasti, taču bezgala patīkami! Savu mammucīti es varu nolaizīt no galvas līdz kājām, cik vien man tīk, viņa par to tikai smejas, bet papucītis ir nopietnāks – viņš ir vadonis! Bet viņš arī ir labs - jau pēc pirmajām pusdienām iedeva man veselu kotleti! Papucītis man paskaidroja, ka mūsu mājās spēkā ir Desas likums – pirmais kumosiņš vienmēr tiek sunim. Es šo likumu cītīgi ievēroju – man tas nemaz nav grūti!
Vēl man ir draudzenīte Masjaņa, mazs, pūkains kaķu šķirnes sunītis. Viņa ir tik drosmīga – nebaidās ne no kā un ne no viena! Viņa pat drīkst gulēt uz visiem dīvāniem un asināt nagus pie savas mājiņas. Mūsu vecāki viņu par to nerāj, bet es gan uztraucos – sabojās taču mantu! Lai gan Masjaņa reizēm ir īsta nejaucene, taču es viņu cienu. Ja jau mammucītis un papucītis viņu tā mīl, tad es arī viņu mīlēšu, lai gan kaut kur sirds dziļumos...
Man ir vēl daudz, daudz jaunumu! Mūsu būda ir silta un plaša – četras istabas un virtuve. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā un es drīkstu skatīties pa logu. Mammucītis man to ļauj, jo saskaņā ar vēl vienu suņu likumu mūsu mājās visiem logiem ir rullējamās žalūzijas. Tomēr divās istabās iet man neiesaka – tur ir aizkari, gultas, daudz citu nepazīstamu lietu un drēbes.
Jāaaa! Man ir sava Vieta viesistabā un jauna guļvieta! Man ir daudz dažādu mantiņu – pīkstuļi, virves un bumbiņas! Dažreiz es uz sava paklājiņa atrodu pārsteigumu – gaļas gabaliņu vai „smirdekli”, ko pēc tam varu ilgi grauzt – tas tik brīnišķīgi ož! Baro mani labi, neraizējieties! Virtuvē man ir divas personīgās bļodiņas. Tās stāv uz speciāla statīva – droši vien arī pēc kāda suņu likuma. Tikai tam kaķim nekādi likumi nav rakstīti – vienmēr dzer no manas bļodiņas! Paceļas uz pakaļkājām un dzer, un glūn tā viltīgi... Bet es nemaz nesūdzos! Mācos dalīties, jo mēs taču tagad esam ģimene! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mammucītim un papucītim mīlestības pietiek mums abām. Un mammucītis katru dienu mani ķemmē ar speciālu gumijas suku. Tas ir ļoti patīkami – viegla masāža un kažoks kļūst tik skaists!
Man uzreiz paskaidroja, ka savas darīšanas (nu, jūs jau saprotat, kādas) jākārto ārā. Es to uzreiz sapratu un kārtīgi ievēroju, turklāt mani ved pastaigāties trīs reizes dienā – agri no rīta, dienā uz mežu (par to pastāstīšu vēlāk!), un vakarā pirms gulētiešanas. Vai, no sākuma man bija ļoti bail iet ārā! Nepazīstama vieta, daudz mašīnu, pāri galvai zemu lido lidmašīnas, un, kad paliek tumšs, mašīnām iedegas tie lukturi! Taču es saņēmu sevi ķepās un sāku vērot, ko dara mammucītis un papucītis. Ja jau viņi iet mierīgi, tad es arī cenšos nekrist panikā. Pamazām pieradu pie jaunām skaņām un vietām, un tagad vairs nemaz nav tik bailīgi! Mani ļoti slavē par to, kā es māku iet „blakus”, par to pat dod kārumus! Tas ir īpaši svarīgi, kad mēs ejam pāri ielai, lai nokļūtu mežā.
Mežs!!! Joooohoooohooooo! Mežs ir tepat, pāri ielai – brīnišķīgais Imantas priežu mežs! Tur ir tik daudz dažādu smaržu, uzkalniņu, taciņu un smilšu bedru! No sākuma pa mežu mani veda pavadā, bet pēc nedēļas papucītis nolēma, ka es jau esmu liela meitene, varu staigāt arī viena pati, un palaida mani vaļā. Es joņoju kā traka, drāzos pakaļ kociņiem, čiekuriem un vienkārši tāpat! Un cik jauki ir vārtīties mīkstās sūnās!
Mežā man lieti noder suņu skolā apgūtais un pašas veselais saprāts. Jo pats galvenais suņu likums pastaigas laikā ir - vienmēr paklausīt, kad saimnieks tevi sauc! To es protu ļoti labi, vēl jo vairāk tāpēc, ka par to vienmēr paslavē un iedod kaut ko garšīgu no jakas burvju kabatas. Jāaa! Man tagad ir daudz jaunu draugu, ar kuriem kopā es bieži pastaigājos pa mežu. Visi mani suņu draugi ir labi audzināti un draudzīgi. Ir tik forši paskraidīt labā kompānijā, pakomunicēt un paspēlēties!
Un vēl divi jaunumi! Mani tagad sauc Džeraldīna, draugiem vienkārši Džera. Mammucīte samainīja manam vārdam tikai vienu burtu, bet redz, cik solīdi sanāca! Man patīk! Vēl mammucīte man pastāstīja, ka esmu ļoti retas šķirnes pārstāve. Manu šķirni sauc Stafodvorts (vēstules oriģinālā krievu valodā Стаффодворт)! To atšifrē it kā Galma stafords (Стаффорд при дворе), it kā Stafords galminieks (Стаффорд дворянин), tā īsti nemaz nezinu. Taču tas jau nav svarīgi, svarīgi ir tas, ka es jūtos ļoti īpaša un mīlēta!
Katru vakaru pirms gulētiešanas mans mammucītis mani samīļo, noglāsta purniņu un saka: „Labu nakti, manu suņuk!” Es saldi aizmiegu un sapņoju par to, lai arī manus draugus, kuri palika patversmē, kāds paņemtu uz mājām! Jo pasaulē ir daudz labu cilvēku – to es tagad zinu!
Ar cieņu,
Stafodvorts Džeraldīna”
