Atskaite 18.02.2014
Oktobrī patversmē „Dzīvnieku Draugs” uzņemti 63 dzīvnieki – 48 kaķi un 15 suņi, bet uz jaunajām mājām devušies 52 dzīvnieki: 42 kaķi un 10 suņi.
Finanšu atskaite:
Veterinārie medikamenti LVL 74,39
Dzīvnieku barība LVL 315,11
Veterinārie pakalpojumi LVL 360,50
Kopā izlietos LVL 750,00
Laimīgie stāsti oktobrī
Apollo
Oktobrī mājup devās mūsu „džentelmenis frakā” – simpātiskais suņu jauneklis Apollo. Viņa dzīves vieta tagad ir dzīvoklis Bolderājā, kur viņš mitinās kopā ar savu saimnieku un viņa ģimeni. Abi iepazinās patversmē pastaigas laikā, un Apollo savaldzināja jauno vīrieti ar savu iznesību, manierēm un labo uzvedību. Nonācis mājās, puika gan esot bijis tik sajūsmināts, ka aiz priekiem šo to sagrauzis, taču jaunā ģimene uz viņu par to nedusmo, jo saprot, ka ne jau aiz ļauna prāta suns to darījis. Apollo ikdienas pienākumos ietilpst mājas sargāšana, uzmanīgi raugoties pa logu, vismaz divas pamatīgas maltītes un rūpīga nosnaušanās pusdienslaikā, uzkrājot spēkus vakara darbiem kopā ar saimnieku – pastaigām, skriešanai un citām aktivitātēm.
Trevors
Oktobrī beidzot pie savām īstajām mājām tika patversmes „vācietis” Trevors, kura pirmais saimnieks suni atveda atpakaļ uz patversmi, jo tas esot pavisam dumjš un neko nespējot iemācīties – tik vien, kā sēžot krūmos un baidoties pats no savas ēnas. Pēc šī stāstījuma patversmes kolektīvs ar bažām gaidīja Trevora atgriešanos, lauzot galvu, kas gan varētu būt atgadījies, ka draudzīgais un dzīvespriecīgais suns tik ļoti izmainījies. Taču bažas izrādījās veltīgas – Trevors ieradās, luncinādams asti un dodams bučas visiem pazīstamajiem cilvēkiem. Saimnieks gan strikti uzstāja, ka suns esot pamuļķis, jo, redz, viens pats pagalmā dzīvodams, nebija praties pieņemties gudrībā, tik vien kā racis bedres un nograuzis stādījumus.
Jau pēc dažām dienām Trevoru izvēlējās kāds pavecāks kungs, tepat patversmei kaimiņos dzīvojošs. Nogaidījuši pāris dienas, zvanījām noskaidrot, kā suņu puikam klājas, baidoties atkal izdzirdēt nelāgas vēstis. Taču jaunais saimnieks par savu četrkāji bija stāvā sajūsmā – tik gudru un attapīgu suni viņš dzīvē neesot redzējis, viss tiekot apgūts vienā mirklī un katru saimnieka vēlmi Trevors gluži vai no acīm nolasot. Abi ik dienas kopīgi strādājot mazā darbnīciņā, bet rītos un vakaros dodoties garās pastaigās pa Šampēteri. Ar Trevoru varot sarunāties gluži kā ar cilvēku – suns atbildot saimnieka vārdiem savā valodā, ar rējieniem, astes luncināšanu un ķermeņa kustībām.
Džonatans Bleids
Septembra nogalē visu Latviju saviļņoja stāsts par izcilā dienesta suņa Džonatana Bleida skumjo likteni – sava divkājainā dienesta biedra nodots, trīs gadus nodzīvojis bezpajumtnieku un narkomānu midzenī, 14 gadus vecais vācu aitu suns tumšā, lietainā vakarā tika pamests pie patversmes vārtiem. Tikai aiz kaklasiksnas aizbāztā dienesta suņa apliecība ļāva noskaidrot viņa dzīvesstāstu – visu mūžu suns bija strādājis cilvēku labā, meklēdams sprāgstvielas un apsargādams Latvijas prezidentus.
Patversmes kolektīva aprūpēts un bijušo kolēģu apciemots, atbrīvots no parazītu tūkstošiem un saņemdams medikamentus sāpošo kāju un blusu alerģijas izēsto jēlumu ārstēšanai, Bleids ātri atguva veselību un možumu. Jau pēc dažām dienām suņa sērajās acīs atmirdzēja dzīvesprieks un visā pilnībā atklājās tās rakstura īpašības, kas viņam bija ļāvušas kļūt par vienu no izcilākajiem dienesta suņiem Latvijas vēsturē – inteliģence, saprāts un nosvērtība apvienojumā ar nerimstošu izziņas kāri. Neraugoties uz cienījamiem gadiem un vecuma kaitēm, Bleids labprāt draiskojās kā kucēns, devās garās pastaigās, bet par visu vairāk viņam patika būt kopā ar cilvēku.
Gribētāju dot Bleidam mūža mājas netrūka, un patversme ir dziļi pateicīga tiem desmitiem cilvēku, kas bija gatavi uzņemt veco karavīru savās mājās. Jaunā saimnieka meklējumos aktīvi iesaistījās arī Bleida bijušie kolēģi no Militārās policijas, jo, ņemot vērā suņa īpašās prasmes, bija skaidrs, ka jaunajam saimniekam jābūt pieredzējušam saskarsmē ar dienesta suņiem, tāpēc vislabākais risinājums šķita Bleida iekārtošana pie kāda no profesionālo dienestu kinologiem.
Taču tad kādu dienu patversmē ieradās pensionēts karavīrs, cilvēks, kas armijai veltījis 30 mūža gadus, visu šo laiku būdams ciešā saskarsmē ar dienesta suņiem. Bleida stāstu viņš bija izdzirdējis kādā no daudzajām televīzijas ziņām. Kad abi vecie karavīri satikās, nevienam neradās šaubas, ka viņi ir kā radīti viens otram – savstarpēja sapratne nodibinājās vienā mirklī.
Tajā pašā dienā abi kopā devās uz mājām, kur Bleidu jau gaidīja mīksta guļvieta līdzās saimnieka iecienītajam atpūtas krēslam. Dienu abi vecie zaldāti pavada, apkopjot mājas soli plašajā lauku īpašumā, dodoties garās, mierīgās pastaigās pa apkārtējiem mežiem vai arī apciemojot draugus Koknesē un Rīgā, jo Bleids savu saimnieku pavada visur. Vakaros abi skatās televizoru, lasa avīzes vai vienkārši sarunājas: saimnieks savā krēslā, bet Bleids - cieši līdzās viņam. Suns un saimnieks saprot viens otru no pusvārda, jo abiem ir līdzīga dzīves pieredze, ieradumi un izpratne par lietām. Jo īsts karavīrs ir karavīrs uz mūžu – gan cilvēks, gan suns.
